Skola 2030: 32 reformas gadu izglītībā Latvijā

Pārstāv

Armands Kalniņš, Vilis Seleckis, Latvijas Republikas Augstākā Padome

Arguments

1991. gada 19. jūnijā Augstākā Padome pieņēma Izglītības likumu, kas reformatīvajā periodā kalpoja par pamatu mantojuma demontāžai pēc padomju ēras: ieviesa skolu padomes un sabiedrības līdzdalību pārvaldē, deva pamatu pārejai uz 12 klašu vidusskolu, atļāva izvēles principu un noņēma obligātās ideoloģizētās disciplīnas. Pārvaldība pāriet no centralizētas ministrijas uz pašvaldībām. Šī perspektīva, ko savās 1995. gada publikācijās formulēja IZM valsts sekretārs Armands Kalniņš un kuru Augstākajā Padomē 1991. gadā aizstāvēja Izglītības komisijas referents Vilis Seleckis, traktē 1991. gada likumu nevis kā vienreizēju akciju, bet kā četru gadu strukturālo reformu (1991-1994) sākumpunktu.

Pārstāv

Latvijas Republikas Augstākā Padome, Latvijas Republikas Ministru kabinets

Arguments

Cita perspektīva uz 1991. gada Izglītības likumu: tā galvenais jaunums salīdzinājumā ar padomju iekārtu nav decentralizācija, bet 5. panta normatīvā formulējums, ka iedzīvotājiem ir tiesības iegūt izglītību valsts valodā un ka latviešu valodas apguve ir obligāta visās jurisdikcijā esošajās mācību iestādēs. Vidējās izglītības beidzējiem — obligāts latviešu valodas eksāmens. Tas ir tiesisks pamats, no kura izrietēs visi turpmākie 25 gadu valodas reformas soļi izglītības sistēmā: 1995. gada grozījumi par diviem un trim priekšmetiem mazākumtautību skolās, 2004. gada 60/40 reforma, 2017. gada lēmums par pakāpenisku pāreju, 2025. gada pilnā pāreja. Šo perspektīvu netieši apstiprina 1995. gada valdības ziņojumā UNESCO — tur tiesības uz izglītību tiek pasniegtas vienlaikus ar valsts valodas politikas instrumentāriju.

Pārstāv

Latvijas Republikas Saeima, Latvijas Ceļš, Tēvzemei un Brīvībai/LNNK

Arguments

5. Saeima 1995. gada 10. augustā veica grozījumus Izglītības likumā, kas pirmo reizi izvirzīja konkrētu, juridiski saistošu prasību mazākumtautību skolām: pamatskolā vismaz divos, vidusskolā vismaz trijos priekšmetos jāmāca latviešu valodā. Tas bija pirmais sistēmiskais solis valsts valodas konsolidācijā izglītības sistēmā pēc 1991. gada likuma vispārējās normas par valsts valodu kā tiesību. Lēmumu atbalstīja kā Latvijas Ceļš (vadošā koalīcijas partija ar vairākiem ministriem), tā arī Tēvzemei un Brīvībai (kas tajā periodā un vēlāk ar Mārtiņa Grīnblata vadību IZM 1995-1997 turpināja virzīt to pašu līniju). No šī solika perspektīvas atskaitās gan 2004. gada 60/40 reforma, gan 2017. gada lēmums par pakāpenisku pāreju, gan 2025. gada pilnā pāreja.

Pārstāv

Armands Kalniņš, Izglītības un zinātnes ministrija

Arguments

Otra perspektīva uz 1995. gada grozījumiem: tie ievieš juridisku prasību mazākumtautību skolām pirms tam, kad sistēmā ir esoši resursi to izpildei — latviešu valodā mācošu skolotāju, mācību materiālu, metodisku atbalsta. IZM valsts sekretāra Armands Kalniņš darbs no 1995. gada rāda, ka pārvaldības decentralizācija un standartu attīstība bija paralēla, nevis sekojoša juridisko grozījumu pieņemšanai. Tas paredzēja ilgu implementācijas posmu — un faktiski implementācijas problēmas (kapacitāte, kvalitāte, profesionālā gatavība) būs tās pašas, par kurām runās gan 2004. gada 60/40 reformas kritiķi, gan vēlāk Valsts kontroles 2026. gada revīzija. Šī perspektīva nav iebildums pret reformu, bet uz tās implementācijas tempu un nepieciešamiem resursiem.

Pārstāv

Latvijas Republikas Ministru kabinets, Izglītības un zinātnes ministrija

Arguments

Ministru kabineta 1995. gada 24. oktobra lēmums apstiprināt Izglītības koncepciju traktējams kā struktūrelements: pirms tiek izstrādāts jauns Izglītības likums (1998), jābūt publiski apspriestai politikas koncepcijai. Tas atklāj zināmu metodoloģisku evolūciju: 1991. gada likums tika pieņemts bez šādas koncepcijas, un viens no tā kritikiem (1995. gadā IZM dokumentos) bija tieši šīs nesakritības par jauno likumu nesekmīgu pamatu. Tāpēc 1995. gada Izglītības koncepcija ir tāds avots, no kura izriet gan likumprojekts (21.11.1995), gan UNESCO ziņojums (22.11.1995), gan laikā 1998. gadā pieņemtais jaunais Izglītības likums.

Pārstāv

Izglītības un zinātnes ministrija

Arguments

1995. gada 21. novembrī IZM iesniegusi Saeimā likumprojektu, kurā likuma mērķu vidū tieši formulēts uzdevums «sekmēt kompetenta, konkurētspējīga profesionāļa veidošanos». Šī ir pirmā reize, kad terminoloģija «kompetents» tiek izmantota Latvijas izglītības politikas pamatdokumentos kā politikas mērķis — gandrīz divus desmitus gadu pirms Skola 2030 (2017-2023), kur «kompetenču pieeja» kļūs par centrālo programmas terminu. Citi šī projekta mērķi («sekmēt patstāvīga, lietpratīga, apzinīga un atbildīga demokrātiskas sabiedrības cilvēka izaugsmi», kā arī «nacionālās un cilvēces kultūras vērtību apguve un bagātināšana») turpina to pašu līniju. No šīs perspektīvas Skola 2030 nav 2017. gada izgudrojums, bet 25 gadu ilgas valsts izglītības politikas trajektorijas iemiesojums — viena nepārtraukta līnija no Augstākās Padomes 1991. gada likuma līdz pamatizglītības standartam, ko VK auditēs 2026. gadā.

Pārstāv

Latvijas Republikas Saeima, Latvijas Ceļš

Arguments

5. Saeima 1995. gada 2. novembrī pieņēma Augstskolu likumu, kas formulē augstskolas kā autonomas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas ar pašpārvaldes tiesībām. Šī perspektīva, ko aizstāvēja Latvijas Ceļš kā vadošā koalīcijas partija, traktē likumu kā strukturālu pārtraukumu ar padomju centralizēto sistēmu: katra augstskola turpmāk pati izstrādā Satversmi, formē personālsastāvu, patstāvīgi nosaka studiju saturu un formas. Likums attiecas vienlaikus uz valstiskām un privātajām augstskolām, kas iedibinā vienotu spēles laukumu. Šis modelis ir spēkā 30 gadus, ar grozījumiem, bet bez fundamentālas pārrakstīšanas.

Pārstāv

Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, Demokrātiskā partija «Saimnieks»

Arguments

Otrā perspektīva uz 1995. gada Augstskolu likumu: tas formulē autonomiju, bet vienlaikus saglabā valsts uzraudzību (reģistra, akreditācijas un finansēšanas mehānismi). Šī perspektīva tika ieņemta partiju koalīcijas labēja-centriska sastāva ietvaros — Tēvzemei un Brīvībai, kas no 1995. gada decembra ar Māris Grīnblata vadību IZM virzīja stingrāku valsts iesaisti augstākajā izglītībā, un Demokrātiskās partijas «Saimnieks», kas vēlāk ar Juri Celmiņu turpinā šo līniju (1997-1998). No šī skatpunkta likums nav 'pilna autonomija', bet kompromiss starp Latvijas Ceļš programmu un nacionālkonservatīvo prasību saglabāt valsts vadošo lomu.

Pārstāv

Izglītības un zinātnes ministrija

Arguments

1995. gada 21. novembrī IZM iesniegusi Saeimā likumprojektu, kurā likuma mērķu vidū tieši formulēts uzdevums «sekmēt kompetenta, konkurētspējīga profesionāļa veidošanos». Šī ir pirmā reize, kad terminoloģija «kompetents» tiek izmantota Latvijas izglītības politikas pamatdokumentos kā politikas mērķis — gandrīz divus desmitus gadu pirms Skola 2030 (2017-2023), kur «kompetenču pieeja» kļūs par centrālo programmas terminu. Citi šī projekta mērķi («sekmēt patstāvīga, lietpratīga, apzinīga un atbildīga demokrātiskas sabiedrības cilvēka izaugsmi», kā arī «nacionālās un cilvēces kultūras vērtību apguve un bagātināšana») turpina to pašu līniju. No šīs perspektīvas Skola 2030 nav 2017. gada izgudrojums, bet 25 gadu ilgas valsts izglītības politikas trajektorijas iemiesojums — viena nepārtraukta līnija no Augstākās Padomes 1991. gada likuma līdz pamatizglītības standartam, ko VK auditēs 2026. gadā.

Pārstāv

Latvijas Republikas Ministru kabinets, Izglītības un zinātnes ministrija

Arguments

Ministru kabineta 1995. gada 24. oktobra lēmums apstiprināt Izglītības koncepciju traktējams kā struktūrelements: pirms tiek izstrādāts jauns Izglītības likums (1998), jābūt publiski apspriestai politikas koncepcijai. Tas atklāj zināmu metodoloģisku evolūciju: 1991. gada likums tika pieņemts bez šādas koncepcijas, un viens no tā kritikiem (1995. gadā IZM dokumentos) bija tieši šīs nesakritības par jauno likumu nesekmīgu pamatu. Tāpēc 1995. gada Izglītības koncepcija ir tāds avots, no kura izriet gan likumprojekts (21.11.1995), gan UNESCO ziņojums (22.11.1995), gan laikā 1998. gadā pieņemtais jaunais Izglītības likums.

Pārstāv

Latvijas Republikas Saeima

Arguments

Saeimas 1998. gada Izglītības likuma 2. panta formulējums kā normatīvs solījums valsts pusē: izglītības sistēmas mērķis nav tikai zināšanu nodošana, bet katra cilvēka garīgā un fiziskā potenciāla attīstība — un kļūšana par demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Šī formulējuma kontekstā 25 gadu vēlāk reformas (Skola 2030, kompetenču pieeja, mazākumtautību pāreja uz latviešu mācībvalodu, pamatizglītības standarti) tiek vērtētas pret 1998. gada mērķi.

Pārstāv

Latvijas Republikas Saeima, Izglītības un zinātnes ministrija

Arguments

1998. gada 29. oktobrī pieņemtais Izglītības likums stājas spēkā 1999. gada 1. jūnijā, automātiski atceļot 1991. gada Augstākās Padomes pieņemto likumu. No šī datuma sākas vienota tiesiskā ietvara piemērošana visā sistēmā: vispārējā, profesionālajā un augstākajā izglītībā. Likuma 2. pantā formulētais mērķis — nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam personības attīstības iespēju — kļūst par normatīvo soli. Šī perspektīva traktē 1999. gada 1. jūniju kā strukturālo robežu: pirms tā — paralēli darbojošies 1991. un 1998. gada akti; pēc — viens vienots tiesiskais režīms, kas septīto Saeimu mudina 10. jūnijā pieņemt sektorālos speciālos likumus (Vispārējās izglītības un Profesionālās izglītības).

Pārstāv

«Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» (PCTVL)

Arguments

Cita perspektīva uz 1998. gada Izglītības likumu un tā spēkā stāšanos 1999. gadā: jau 1998. gada 28. septembrī, debatēs par Valsts valodas likumu, deputāts A. Bartaševičs publiski formulē, ka likums noteikti virzās uz 'minoritāšu izglītību likvidāciju līdz 2004. gadam'. Likuma pārejas normas (paragrāfs 9) tieši satur shēmu pakāpeniskai latviešu valodas apjoma palielināšanai mazākumtautību vidusskolās, kuru kulminācija — 2004. gada 1. septembris ar pilnu (vēlāk samīkstinātu uz 60%) pāreju 10. klasē. No šīs perspektīvas 1998. gada likums nav tikai 'tiesiskais jumts' — tas ir konkrēta agenda ar zināmu adresātu un zināmu termiņu. PCTVL frakcijas pozīcija visā 7. un 8. Saeimas darbības laikā konsekventi balstās uz šo lasījumu.

Pārstāv

Latvijas Republikas Saeima, Izglītības un zinātnes ministrija

Arguments

7. Saeima 1999. gada 10. jūnijā vienā dienā pieņem divus speciālos pamatlikumus — Vispārējās izglītības likumu un Profesionālās izglītības likumu — kas konkretizē 1998. gada Izglītības likuma vispārīgās normas attiecībā uz konkrētajiem sektoriem. Šī perspektīva traktē 1999. gada likumu pāri kā strukturālu operāciju: 8 mēnešu laikā pēc 1998. gada likuma pieņemšanas un 3 nedēļas pirms tā spēkā stāšanās septītā Saeima izveidoja visu apakšlikumdošanas arhitektūru. Sektorālo likumu vienlaicīga pieņemšana ir signāls par metodisku, plānotu likumdošanas darbu — pirmais šādas ambīcijas kontekstā Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas.

Pārstāv

Juris Celmiņš

Arguments

Otra perspektīva uz 1999. gada specializēto likumu vienlaicīgu pieņemšanu: tas notika ar nepietiekamu publisko apspriešanu. Bijušais ministrs Juris Celmiņš 2000. gada 1. septembra publikācijā Latvijas Vēstnesī pauda strukturālu kritiku: laikā no 1995. līdz 2000. gadam IZM vadīja deviņi dažādi ministri, katrs ar savu virzību; specializēto likumu pieņemšana 8 mēnešu laikā pēc Izglītības likuma neradīja iespēju publiskai apspriešanai par konkrētiem pirmsskolas, pamatskolas, vidusskolas un profesionālajā izglītības sektorā veicamajiem soļiem. Šī perspektīva nav iebildums pret pašu likumu saturu, bet pret tempu un metodi. Operacionālā kritika, ne politiska.

Pārstāv

Latvijas Republikas Saeima, Izglītības un zinātnes ministrija

Arguments

7. Saeima 1999. gada 10. jūnijā vienā dienā pieņem divus speciālos pamatlikumus — Vispārējās izglītības likumu un Profesionālās izglītības likumu — kas konkretizē 1998. gada Izglītības likuma vispārīgās normas attiecībā uz konkrētajiem sektoriem. Šī perspektīva traktē 1999. gada likumu pāri kā strukturālu operāciju: 8 mēnešu laikā pēc 1998. gada likuma pieņemšanas un 3 nedēļas pirms tā spēkā stāšanās septītā Saeima izveidoja visu apakšlikumdošanas arhitektūru. Sektorālo likumu vienlaicīga pieņemšana ir signāls par metodisku, plānotu likumdošanas darbu — pirmais šādas ambīcijas kontekstā Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas.

Pārstāv

Juris Celmiņš

Arguments

Otra perspektīva uz 1999. gada specializēto likumu vienlaicīgu pieņemšanu: tas notika ar nepietiekamu publisko apspriešanu. Bijušais ministrs Juris Celmiņš 2000. gada 1. septembra publikācijā Latvijas Vēstnesī pauda strukturālu kritiku: laikā no 1995. līdz 2000. gadam IZM vadīja deviņi dažādi ministri, katrs ar savu virzību; specializēto likumu pieņemšana 8 mēnešu laikā pēc Izglītības likuma neradīja iespēju publiskai apspriešanai par konkrētiem pirmsskolas, pamatskolas, vidusskolas un profesionālajā izglītības sektorā veicamajiem soļiem. Šī perspektīva nav iebildums pret pašu likumu saturu, bet pret tempu un metodi. Operacionālā kritika, ne politiska.

Pārstāv

Latvijas Republikas Saeima, Izglītības un zinātnes ministrija, Kārlis Greiškalns

Arguments

Šī perspektīva traktē 2002. gada Izglītības attīstības koncepciju kā stratēģisku tiltu starp 1998. gada likumu un Latvijas iestāšanos ES (1.05.2004). Trīs galvenie mērķi (kvalitāte, pieejamība, izmaksu efektivitāte) un detalizētie virzieni (skolotāju sagatavošana, programmu reforma, sistēmas modernizācija) tieši seko ES kritērijiem pirmsiestāšanās perioda ietvaros. Tas atspoguļo politiskās gribas konsolidāciju — pēc trim gadiem deviņu ministru rotācijas tieši Greiškalna periodā (2000-2002) izdodas izveidot pirmo daudzgadu programmu, kas pēc tam kalpo par pamatu visiem turpmākajiem politikas dokumentiem.

Pārstāv

Juris Celmiņš, Izglītības un zinātnes ministrija

Arguments

Cita perspektīva uz 2002. gada koncepciju: tā formulē trīs ambicionālos mērķus (kvalitāte, pieejamība, izmaksu efektivitāte) un detalizētus virzienus, bet bez konkrētiem finanšu mehānismiem un atbildības par neizpildi. Bijušais ministrs Juris Celmiņš jau 2000. gadā publiski formulēja diagnostisko problēmu: katrs no deviņiem ministriem 1995-2000. gadā uzsāka savus darbus, bet nodošanas tālāk nebija. Koncepcija 2002 atkārto šo strukturālo problēmu: stratēģija ir, bet katrs nākamais ministrs (no 2002. gada beigām Šadurskis, no 2004. gada beigām Druviete) virzīs savas prioritātes. Šī perspektīva ir operacionāla kritika, kas paredz vēlāko 'mēs sagrabis vienu lielo standartu, bet ne piesātinājām to ar mācību materiāliem' problēmu (sk. Skola 2030 2017+, kas atspoguļo tādu pašu modeli 22 gadus vēlāk).

Pārstāv

Krievu skolu aizstāvības štābs, Igors Pimenovs, «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» (PCTVL)

Arguments

Krievu skolu aizstāvības štābs (dibināts 22.04.2003 ar Latvijas Krievu jauniešu asociācijas LAŠOR iniciatīvu) un sadarbībā PCTVL frakcijas 8. Saeimā organizēja vairākus mēnešus ilgu protesta kampaņu pret 60/40 reformu. Šī perspektīva traktē kustību kā leģitīmu pilsonisko rīcību: par tiesībām brīvi izvēlēties mācību valodu (LAŠOR Pimenovs vārdiem), pret likumu, kas attiecas uz vienu konkrētu iedzīvotāju grupu, neapspriežot to ar šo grupu. Galvenās akcijas: 23.05.2003 protests (timed pirms Eirovīzijas fināla, ārvalstu mediju klātbūtne), 01.09.2004 masu mītiņš reformas spēkā stāšanās dienā, 02-06.09.2004 skolu streiki. Kustība ir piemērs tā, kā strukturālā mazākuma grupa izmanto demokrātiskos līdzekļus (publiskie protesti, parlamentārā oppozicija, konstitucionālā sūdzība), kad parastās politiskās procedūras nespēj nodrošināt to pārstāvību.

Pārstāv

Latvijas Republikas Saeima, Jaunais laiks

Arguments

Cita perspektīva uz 2003-2004. gada protestiem: kustības spiediena (sadarbībā ar PCTVL frakcijas alternatīvajiem priekšlikumiem, EDSO Mazākumtautību komisāra rekomendācijām, ES pirmsiestāšanās monitoringu un ANO 2003. gada rekomendācijām) reālais rezultāts ir formulas «pilnībā valsts valodā» mainīšana uz «vismaz 3/5 valsts valodā», kas vēl ļauj 40% mācību apjoma palikt mazākumtautības valodā plus saglabāt mazākumtautības valodas un kultūras priekšmetus. Tas ir konkrēts politiskais efekts. Bet pamatvirziens — pakāpeniska valsts valodas konsolidācija — palika nemainīgs un turpinājās ar 2017. gada lēmumu par pilnu pāreju un 2025. gada īstenošanu. No šīs perspektīvas protesti pierādīja, ka demokrātija reaģē uz organizētu spiedienu (kompromisa formula), bet stratēģisko trajektoriju demokrātiska valsts nepamet pamatojoties uz vienas iedzīvotāju grupas iebildumiem.

Pārstāv

Latvijas Republikas Saeima, Jaunais laiks, Kārlis Šadurskis, Kārlis Greiškalns

Arguments

8. Saeima 2004. gada 5. februārī pieņem grozījumus, kas formalizē 1998. gada likuma pārejas normu pakāpenisko izpildi: no 2004. gada 1. septembra mazākumtautību vidusskolu 10. klasē vismaz 3/5 satura īsteno valsts valodā. Šī perspektīva traktē reformu kā loģisku turpinājumu 1991. gada likuma 5. panta normai (tiesības iegūt izglītību valsts valodā) un 1995. gada grozījumiem (minimālais 2 un 3 priekšmetu skaits). 9 gadu posms (1995-2004) deva minimālu sagatavošanos: izstrādāti četri bilingvālās izglītības modeļi (Greiškalna ministrijas darbs 2000-2002), sociālā aptauja 1999 parāda 60-65% atbalstu pakāpeniskai pārejai vidū vecākiem un skolēniem. Reformas izpilde ir 22 gadu pēc 1998 un 30 gadu pēc 1995 nostājas attīstība, ne pēkšņs lēmums. Mazākumtautības valoda un kultūra paliek garantētas — līdz 40% mācību apjoma var palikt mazākumtautības valodā.

Pārstāv

«Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» (PCTVL), Jānis Jurkāns, Igors Pimenovs, Krievu skolu aizstāvības štābs

Arguments

PCTVL frakcijas un Krievu skolu aizstāvības štāba perspektīva uz 60/40 reformu: tā ir pretrunā ar starptautiskām saistībām mazākumtautību tiesību jomā (Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību, ANO Komiteja par rasu diskriminācijas izskaušanu 2003. gada rekomendācijas) un ar iedzīvotāju gribu, ko apliecina 2003-2004. gada masu protesti un 8. Saeimas opozīcijas alternatīvas. Jurkāns un Urbanovičs LP0387 2. lasījumā ierosināja alternatīvu redakciju (mācības mazākumtautību valodā pēc pieprasījuma) — visi PCTVL priekšlikumi tika noraidīti. Pimenovs publiski formulēja vispārīgo PCTVL pozīciju: 'Likums jāatceļ'. Šī perspektīva netrakto reformu kā 'kompromisu' starp pilnu pāreju un mazākumtautību tiesībām — tā ir Saeimas vairākuma izvēle, kas ignorēja gan parlamentāro opozīciju, gan ielu protestus. Pēc reformas pieņemšanas PCTVL deputāti iesniedza konstitucionālo sūdzību (lieta 2004-18-0106), Satversmes tiesas spriedums 13.05.2005.

Pārstāv

«Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» (PCTVL)

Arguments

Trešā perspektīva uz 60/40 reformu: tā ir politiskā kompromisa rezultāts, ne ideāls ne kāda pamatprincipa īstenojums. Sākotnējais projekts paredzēja pilnu pāreju uz valsts valodu visos vidusskolas mācību priekšmetos (tika izrunāta «no 2004. gada tikai latviski»). 2003-2004. gada masu protesti (organizē Krievu skolu aizstāvības štābs), starptautiskais spiediens (EDSO Mazākumtautību komisārs, ES iestāšanās process), kā arī Eiropas Komisijas mazākumtautību monitorings noveda pie smukārās formulas: 3/5 valsts valodā, 2/5 mazākumtautības valodā. Providus 2004. gada februārī (sk. src_providus_skola_reforma_2004) precīzi paredzēja: 'Kompromiss tiks panākts, jautājums tikai, kas to iniciēs' — un kompromisu galu galā iniciēja kombinētais ielu un parlamentārās opozīcijas spiediens, nevis valdošās partijas savs labais griba. Šī perspektīva atzīst, ka rezultāts nav ne pilna asimilācija, ne pilna mazākumtautību autonomija — tas ir pieņemams tikai tām pusēm, kas pieņem 'minimālais slikts no abām pusēm' principu.

Pārstāv

Latvijas Republikas Ministru kabinets, Ina Druviete

Arguments

Ministru kabineta 2005. gada rīkojums Nr. 137, ko parakstījuši PM A. Kalvītis un IZM ministre I. Druviete, formulē desmitgades politikas rāmi: latviešu valodas pozīciju izglītībā un publiskajā telpā ir mērķtiecīgi jāstiprina, un tas ir svarīgs valsts uzdevums. Šī pozīcija veido fonu mazākumtautību skolu 60/40 reformai (2004), ko Druviete ar palielinātu spiedienu īsteno pirmā ministra termiņa laikā (2004–2006). Reforma traktēta kā instruments šī rāmja īstenošanai izglītības sistēmā.

Pārstāv

Valsts izglītības attīstības aģentūra, Dita Ozola, Dace Melbārde, Zane Oliņa

Arguments

Pēc VK revīzijas Izglītības attīstības aģentūras vadītāja Dita Ozola publiski apliecināja, ka aģentūrai nav nodoma izstrādāt pilnīgi jaunu pamatizglītības standartu — esošais tiks labots pakāpeniski līdz 2030. gadam. Ministre Melbārde tajā pašā periodā runā par «jauna standarta» izstrādi, taču aģentūras un Skola2030 līmenī tāda plāna nav. Kompetenču pieejas pamati paliek, izmaiņas — precizējumi (sasniedzamie rezultāti, AI integrācija, tēmu secība matemātikā). Šī pozīcija paralēlē 2017. gada Skola 2030 launch-time argumentāciju, ka kompetenču pieeja ir 8–12 gadu strukturāla pārmaiņa, un reformas iznākums redzams tikai ilgtermiņā.

Pārstāv

TV3 Latvija

Arguments

TV3 publikācijā 18.02.2026 revīzijas iznākums tiek interpretēts kā Skola 2030 reformas izgāšanās. Atbildīgā ministrija, pēc autoru vērtējuma, slēpjas aiz atrunām par finansējuma trūkumu un neuzņemas atbildību par reformas iznākumu. Šis ir mediju ietvars, izplatīts arī jauns.lv, LV portālā un citos izdevumos; tas ir spēcīgāks par pašu Valsts kontroles formālo secinājumu. 2026-05-24 status: oriģinālais virsraksts TV3 vairs nav redzams uz live-lapas — publikators to mīkstinājis uz «Satraucoša tendence…», bet URL slug saglabā sākotnējo formulējumu, un fakts paša ietvara pastāvēšanas ir dokumentēts.

Pārstāv

Nacionālā apvienība «Visu Latvijai!»–«Tēvzemei un Brīvībai/LNNK», Apvienotais saraksts, Progresīvie

Arguments

Trīs Saeimas partijas ar dažādu ideoloģisko nostāju (NA — nacionālkonservatīvā; AS — centriski-zaļā; Progresīvie — kreisi-liberālā) 14. Saeimas programmās 2022. gadā ieņēmušas operacionālu, nevis simbolisku pozīciju attiecībā uz Skola 2030: nevis atcelt, bet pilnveidot. NA prasa metodisko atbalstu satura īstenotājiem; AS — stabilu skolu tīkla finansējumu ilgtermiņā kā struktūras priekšnoteikumu; Progresīvie — apsolīt skolotājiem nepieciešamo Skola 2030 mācību materiālu pamatkomplektu. Atšķiras motivācija, sakrīt operacionālā lūgšana. Notably absent: LPV un Stabilitātei! programmās par Skola 2030 / pamatizglītības saturu kā tādu nav konkrētu pozīciju (LPV fokusējas uz augstāko izglītību, Stabilitātei! programmā uz pamatreformu ir vispārējs «atcelt» rāmis bez detaļām).

Pārstāv

Valsts kontrole

Arguments

Revīzijā Nr. 2.4.1-65/2024 (publicēta 18.02.2026) Valsts kontrole secina, ka Latvijā un pašvaldībās nav nodrošināti priekšnoteikumi tam, lai katrs bērns saņemtu vienlīdz kvalitatīvu pamatizglītību tuvākajā dzīvesvietai skolā. Vienoto standartu īsteno atšķirīgi: mācību stundu apjoms, pieejas vērtēšanai un atbalsta personāla pieejamība būtiski atšķiras. VK izvirzīja Izglītības un zinātnes ministrijai 10 ieteikumus.

Pārstāv

Valsts izglītības attīstības aģentūra, Dita Ozola, Dace Melbārde, Zane Oliņa

Arguments

Pēc VK revīzijas Izglītības attīstības aģentūras vadītāja Dita Ozola publiski apliecināja, ka aģentūrai nav nodoma izstrādāt pilnīgi jaunu pamatizglītības standartu — esošais tiks labots pakāpeniski līdz 2030. gadam. Ministre Melbārde tajā pašā periodā runā par «jauna standarta» izstrādi, taču aģentūras un Skola2030 līmenī tāda plāna nav. Kompetenču pieejas pamati paliek, izmaiņas — precizējumi (sasniedzamie rezultāti, AI integrācija, tēmu secība matemātikā). Šī pozīcija paralēlē 2017. gada Skola 2030 launch-time argumentāciju, ka kompetenču pieeja ir 8–12 gadu strukturāla pārmaiņa, un reformas iznākums redzams tikai ilgtermiņā.

Pārstāv

TV3 Latvija

Arguments

TV3 publikācijā 18.02.2026 revīzijas iznākums tiek interpretēts kā Skola 2030 reformas izgāšanās. Atbildīgā ministrija, pēc autoru vērtējuma, slēpjas aiz atrunām par finansējuma trūkumu un neuzņemas atbildību par reformas iznākumu. Šis ir mediju ietvars, izplatīts arī jauns.lv, LV portālā un citos izdevumos; tas ir spēcīgāks par pašu Valsts kontroles formālo secinājumu. 2026-05-24 status: oriģinālais virsraksts TV3 vairs nav redzams uz live-lapas — publikators to mīkstinājis uz «Satraucoša tendence…», bet URL slug saglabā sākotnējo formulējumu, un fakts paša ietvara pastāvēšanas ir dokumentēts.

Pārstāv

Valsts kontrole

Arguments

Skaidrojumā 19.03.2026 Valsts kontrole uzsvēra, ka revīzijā vērtēti tikai divi elementi — pamatizglītības mācību process un pārvaldība, bet ne mācību saturs un vide. Valsts kontrole arī norādīja, ka nav sniegusi ieteikumu izstrādāt jaunu pamatizglītības standartu. Mediju formulējums par «Skola 2030 izgāšanos» nav VK vērtējums.

Pārstāv

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, Inga Vanaga

Arguments

LIZDA vadītāja Inga Vanaga (citējot Latvijas Radio interviju, ko 11.03.2026 atstāstīja LSM) uzsver, ka skolotāji ir izdeguši pēc Skola 2030 ieviešanas bez nepieciešamajiem mācību līdzekļiem. Jauna standarta izstrāde, pat ja idejiski cēla un finansēta, kļūtu par «kārtējo nozares tracināšanu» — papildu satricinājumu, nevis risinājumu. LIZDA aicina veikt «kosmētisko remontu» — pilnveidot esošo standartu, nevis sākt no nulles. Vienlaikus arodbiedrība prasa skaidru atbildību par to, kuri cilvēki, izstrādājot iepriekšējo Skola 2030 standartu, kļūtu par jaunās redakcijas autoriem.